KONSTRUKTĪVISMS
Iemācīties mācīties pašiem

dzeltena_rokaKonstruktīvisma pamatā ir teorija, kas balstīta uz zinātniskiem pētījumiem par to kā cilvēki mācās. Tā definē, ka cilvēkos, izpratne par pasauli veidojas reāli piedzīvojot notikumus un atskatoties uz šiem notikumiem. Kad mēs iepazīstam kaut ko jaunu, mēs to savienojam ar jau iepriekšējo pieredzi. Var mainīties mūsu priekšstati, var rasties jaunas idejas. Jebkurā gadījumā šinī procesā mēs radām paši sevi – savas zināšanas un prasmes. Lai pie tā nonāktu ir jāuzdod jautājumi, jāpēta un jāpārbauda, ko mēs zinām. Klasē konstruktīvisms nozīmē mudināt bērnus pētīt un uzzināt, lietojot visdažādākos paņēmienus, kā piemēram: eksperimentus, reālu problēmu risināšanu. Konstruktīvismu praktizējoši skolotāji rosina bērnus regulāri pārbaudīt, kā viņi iegūst zināšanas. Uzdodot sev jautājumus un izmantojot dažādas stratēģijas, bērni paši kļūst par ekspertiem. Tas dod bērniem drosmi un pašpaļāvību ar aizrautību padziļināt savas zināšanas. Labi iekārtotā vidē bērns pats iemācās kā mācīties. Uz esošajām zināšanām tiek būvētas jaunas, kas paver vēl plašāku redzesloku. Atšķirībā no tradicionālās izglītības modeļa skolotājs aktīvi piedalās procesā, iesaistot arī ekspertus attiecīgajā jomā. Skolotājs palīdz bērnam iegūt zināšanas pašam, nevis iedod virkni faktu, kurus bērnam „jāiekaļ” galvā, kurus bērns var arī neprast paņemt vai negribēt pieņemt. Skolotājs bērnus iepazīstina ar metodēm. Piemēram, problēmu risināšanu, pētīšanu, caur kuru bērni formulē un pārbauda savas idejas, iegūst informāciju kopīgā darbībā. Konstruktīvismā no pasīva klausītāja bērns pārvēršas par tādu, kas aktīvi līdzdarbojas.

SADARBĪBA
Iet kopā roku rokā!

roka_krasainaSkola un ģimene ir kā viena kopiena ar līdzīgām interesēm un vērtībām. Vecāku interesei un aktivitātei ir liela nozīme bērna sasniegumos. Vecāki arī mācās līdzi saviem bērniem, sanākot kopā dažādos pasākumos un semināros. Vecāku sadarbība ar skolu veicina uzticības pilnu atmosfēra starp skolu-bērnu-vecākiem. Tieši tāpēc mūsu skola paredz vecāku līdzdalību un atbalstu gan ikdienas darbībā, gan bērnu izglītošanā, gan bērnu brīvā laika un pasākumu organizēšanā, gan ilgtermiņa attīstības plānošanā.

DABA
Harmonijas avots

zalarokaViena no svarīgākajām pieejām “visas personības” attīstības procesā ir bērna saikne ar dzīvo dabu, kas tiek reāli apjausta un kļūst par vērtību, ja ar visām maņām jūtam tās klātesamību. Daba ir Dieva materiālā izpausme. Dabā viss ir savstarpēji saistīts un notiek cikliski, tāpēc daba ir harmoniska un ar to sakārto arī mūs, mūsu iekšējo pasauli. Kādēļ mums vispār jārunā par tik pašsaprotamu lietu? Pēdējo 20-30 gadu laikā ir būtiski mainījies cilvēces dzīves veids. Un šis jaunais dzīvesveids, bieži vien pašiem nemanot, izraisa uztraukumus, saskarsmes problēmas un slimības. Tai skaitā arī tik ļoti izplatīto uzvedības deficīta  sindromu. Daudzu valstu zinātnieki, ieskaitot Ričardu Louvsu, runā par tā saucamo “depresijas kultūru”.  Bērniem ir ļoti maz brīvā laika un piemēru, lai saprastu un nodarbotos ar to, kas pašiem patīk, kas pašus sakārto. Bērnam ir labi būt dabā! Cilvēka radītā nedzīvo, pašatjaunoties nespējošo lietu pasaule nomāc, izraisa apjukumu, turpretī daba mūs nomierina, sabalansē mūsu spēkus un iedvesmo. Skolas bērni daudz vairāk var iemācīties tiešā kontaktā mijiedarbojoties ar dabu, nevis teoretizējot klases sienās. Ik viens mazs bērns ar interesi apbrīno dabas fenomenālo skaistumu un daudzveidību – kā aug zāle, kā smaržo ziedi, kā vijas zaļu lapu dzīslojums, kā dīgst sēklas, kā nobriest augļi un dārzeņi. Bērnībā vairums cilvēku vēl pagūst pamanīt mums tik ikdienišķos dabas brīnumus – kā periodiski nomainās gadalaiki, kā spīd pusmēness, kā tumsa mijas ar gaismu, ka mākoņi reizēm skrien, bet dažreiz stāv uz vietas vai arī spārīti, kas kā brošiņa ai skaista matu rota atradusi sev vietiņu uz cilvēka, putnus, kas atbild uz sadziedāšanos utt. Bērniem gribas vērot, kā līst lietus, pūš vēji, pil lāstekas, un atkušņi veido tērcītes. Bērns novēro un iemācās saprast, ka neatkarīgi no viņa dabā notiek interesantas lietas, un viņš iemācās pieņemt, ka cilvēki, dzīvnieki un augi piedzimst, izaug, dzīvo un mirst, bet, ka tam visam ir nozīme un savstarpēja jēga. Dodot bērniem iespēju vairāk laika pavadīt ārā, bērni kļūst možāki, atraisītāki – harmoniskāki. Tas arī  veicina katra individuālo motivāciju un uzlabo mācību kvalitāti.

KOPVESELUMS
Holistiskais pasaules redzējums

zilarokaKopveseluma jeb holistiskais pasaules uzskats apliecina to, ka nekas šajā pasaulē nepastāv atrauti no citiem un ka viss un ikviens eksistē kā viena veseluma daļa – kā vienas un vienotas enerģētiskās sistēmas sastāvdaļa. Tieši tāpēc mūsu skola īsteno kopveseluma pieeju personības attīstībā un audzināšanā. Mēs izprotam šo nepieciešamību skatīt lietas kopsakarībās un zinām, cik svarīgi ir redzēt visu cilvēku kopumā , ņemot vērā gan viņa fiziskās, gan emocionālās, gan intelektuālās, gan garīgās vajadzības. Skolā mācīšanās un dzīvošana ir divi neatdalāmi jēdzieni, jo mācīšanās notiek visu laiku un tas ir katra bērna personīgās evolūcijas process, kurs turpinās visas dzīves garumā, līdz cilvēks nonāk pie pilnīgas sevis izpratnes un iemācās izskaidrot savas attiecības ar apkārtējo ‘Veselumu’. Mūsu skolotāji strādā tā, lai bērniem radītu savstarpējo saistību starp dažādiem mācību priekšmetiem, caur vienu mācību priekšmetu pasniedzot arī citus mācību priekšmetus, lai bērns tējas krūzītē ieraudzītu matemātiku, ģeometriju, ģeogrāfiju un vēsturi. Tas arī veido bērnu izpratni par pasauli kā vienotu veselumu. Lai zināšanas spētu nonākt līdz bērna dvēseles dziļumiem, tās pasniedzam daudzšķautņaini, visaptveroši, loģiski, jēgpilni un ciešā kontaktā ar norisēm cilvēkā, dabā, visā pasaulē, reālajā dzīvē.

 

Mācīšanās un dzīvošana skolā ir divi neatdalāmi jēdzieni,
jo mācīšanās notiek visu laiku
un tas ir katra bērna personīgās evolūcijas process,
kurš turpinās visas dzīves garumā, līdz cilvēks nonāk pie pilnīgas sevis izpratnes un
iemācās izskaidrot savas attiecības ar apkārtējo VESELUMU.

VIDE
Ar personības filozofiju      

dzeltenarokaLabvēlīga un pozitīvi orientēta kultūrvide skolā, ko veido skolotāju, bērnu unvecāku cilvēciskās savstarpējās attiecības, ir spēcīgs virzītājspēks, lai bērns iegūtu visas viņam  un sabiedrībai vajadzīgās zināšanas un prasmes. Prieks, humors, optimisms, dzīvīgums, radošums –  tādu mēs cenšamies uzturēt mūsu skolas vidi, lai bērna dvēsele pauž prieku, labvēlību, mīlestību, sirsnību, izpalīdzību. Pieaugušie ir kā piemērs, lai katrs bērns kā individualitāte, kā personība un  kā neatkarīgā pasaules daļa pilnveidojas sadarbojoties ar citiem. Vecāki, skolēni un pedagogi ir līdzvērtīgi mācību procesa dalībnieki. Skolas vide ir demokrātiska un elastīgā attiecībā uz iesaistītajām pusēm. Efektīvi tiek izmantoti iesaistīto pušu resursi – intereses, zināšanas un prasmes. Mācību process rada daudz lielāku interesi gan skolēniem, gan vecākiem, tādējādi uzlabojot vēl vairāk mācību sasniegumus. Jebkurš skolēns jebkurā brīdī ir gatavs pastāstīt dzirdēto un parādīt redzēto savam biedram vai biedriem, palīdzēt viņiem saprast, uzdot uzdevumus. Tā skolēnam tiek radīta motivācija, vajadzība klausīties un skatīties, lai zināšanas un prasmes uzreiz pielietotu – nodotu tās otram. Viņš mācās iepazīt otru.

Droša un cieņpilna vide. Skola pastāv savi iekšējie kārtības noteikumi, kurus izstrādā paši skolēni sadarbībā ar skolotājiem. Bērni jau kopš mazotnes mācās sadzīvot, pieņemt viens otru, ieklausīties, atbalstīt. un iecietīgi izturēties vienam pret otru. Visi noteikumi ikdienā tiek ievēroti un paši bērni mācās būt sociālo aktīvi un iesaistās situācijās, ja kāds tos neievēro.

Fiziskā vide ietekmē mācīšanos. Skaņa, gaisma, temperatūra, sēdvieta un poza – viss ir svarīgs.  Saimes telpas iekārtojums palīdz mācību procesā uztvert saturu, jo liela daļa mācīšanās notiek zemapziņas līmenī. Mums ir svarīgākais telpas padarīt siltas un mājīgas, lai bērns var justies droši, kā savās mājās, un tajā pašā laikā mācētu atrast savu vietu pasaulē.

TAUTAS GARĪGAIS MANTOJUMS
Izzinot un atklājot mūsu senču garu

10618312-color-hand-print-on-white-isolatedLatvju garamantas atspoguļo dziļas zināšanas, kuras uzkrājusi latviešu tauta visā tās pastāvēšanas laikā. Tas ir augstvērtīgāko zināšanu un prasmju mantojums, ko mums ir atstājuši mūsu senči īpašā simbolu un ritmu valodā. Tā ir kultūra, vērtība, kuru neviens mums nevar atņemt, ja mēs to lolojam, stiprinām, ja mēs ar to dzīvojam, augam un caur praktisku, jēgpilnu darbošanos nododam nākamajai paaudzei. Cienot savu kultūru, mēs cienām arī citas kultūras, līdzpastāvot un bagātinot viens otru.

Pieaugušie cilvēki – tēvs, māte, skolotāji, sabiedrība kā paraugs bērnam, ir visiedarbīgākais audzināšanas līdzeklis, instruments. Jaunajai paaudzei tiek nodota dzīves un darba pieredze, uzskati, pieklājības normas, harmonija sapratne, darba mīlestība, humānisms, dzimtenes mīlestība, pārliecība un gods. Galvenā cilvēka vērtību mēraukla ir viņa attieksme pret darbu, cieņa pret vecāko paaudzi, humāna attieksme pret cilvēkiem, saudzīga attieksme pret dabu un viņa tikumiskā uzvedības sabiedrībā.

Tautas garīgais mantojums jāskata arī kā ieskaņošanās Dabas gadskārtu ritmos, cilvēka mūža gājuma ritmos, laika ritmos, saules tecējumā. Izdzīvojot Saules gadu, mēs caur procesu veselumu arī sevī radām veseluma apjausmu, izpratni par pasaules kārtību, norisēm pasaulē, izjūtot pabeigtību, mieru un harmoniju. Pētot un izdzīvojot latvisko dzīvesziņu, norišu tradīcijas, mēs katrs varam atklāt seno zināšanu matrici.

Šīs pasaules savā daudzveidībā atklājas vārdos, darbos, sajūtas, domformās, dzīves situācijās, pieredzē un visā dzīvē kopumā. Cilvēks pazīst pasauli tāpēc, ka viņa dvēsele ir cieši piesaistīta Dieva dvēselei, kas ir dabas vislielākais brīnums. Tā apvieno visas lietas un ir visam centrs, kā aplis, kura centrs ir visur un aploce – nekur. Un katrs centrs – katra lieta un būtne – ir dvēseles apdzīvota. Tāpēc cilvēkam sava identitāte jāmeklē vienotībā ar visu esošo, bet nevis atdalītībā no tā.

Mīļas Māras istabiņa
Pilna sīku šūpulīšu;
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.

Mēs paši esam atbildīgi par visu, kas notiek ar mums un ar mūsu apkārtējo pasauli, jo visi esam saistīti savā starpā. JŪTI. DOMĀ. DARI.(RADI.)

6thgraders
Konstruktīvismu bieži jauc ar mācīšanās teoriju, kur „ritenis tiek izgudrots no jauna”. Bet patiesībā konstruktīvisms atmodina un rosina bērna zinātkāri par apkārtējo pasauli un kā lietas darbojas. Bērni nerada jau radītas lietas, bet tieši pretēji mēģina uzzināt kā tās darbojas. Viņi iesaistās, izmantojot jau esošās zināšanas, un sasaistot tās ar reālo dzīves pieredzi, izvirza hipotēzes, pārbauda teorijas un veido savu viedokli.
daa069000861
Ir daudzi pētījumi kas pierāda to, ka bērni ir laimīgāki, gudrāki un veselīgāki, kad viņiem tiek dota iespēja spēlēties un mācīties ārā. Arī slavenais “pedagoģijas tēvs” J.A.Komenskis ļoti atbalstīja mācības dabā. Viņš apgalvoja, ka mācībām un audzināšanai jāatbilst dabai un dabas likumsakarībām. Viņš tiecās noskaidrot dabas likumsakarības jeb pamatatzinumus, kuri, būdami visaptveroši, izpaužas arī mācību, audzināšanas un personības veidošanās procesā. Viņš norādīja, ka precīza skolas kārtība jāaizgūst no dabas, ka arī audzināšanas darbā allaž jābalstās uz dabas procesu novērojumiem.
Earth in children`s hands
Arī humānā pedagoģija sakņojas kopveseluma idejā. Tā ir bērncentrētā pedagoģija, kuras stūrakmeņi ir skolotājs, mācību process, vecāki. Viss, kas saistīts ar bērna personību – tas ir viens vesels un vienots! Ir jārada vislabvēlīgākie vides apstākļi,  lai tiktu atbalstīta bērna pašrealizācija – sava iekšējā potenciāla īstenošana. Mēs zinām, ka jebkurā cilvēkā ir “labestības dzirksts”, kuru sava mūža garumā cilvēks vēlas realizēt.
C80B3841
DSC_0436
C80B3665
DSC_0475
2
Nozīmīgs latviešu tautas pedagoģijas avots ir folklora ar pedagoģisko saturu un ievirzi, kas pamatos atspoguļota Latvju Dainās. Tas ir neuzkrītošs un dabisks audzināšanas līdzeklis, kas caurvij ikdienas dzīvi caur spēlēm un rotaļām, dejām, dziesmām, muzicēšanas, mīklām, simboliem un tēliem. Tajās izpaužas tautas uzkrātās pedagoģijas vērtības, uzskatu, kā arī zināšanas un prasmes par cilvēka būtību un viņa vietu sabiedrībā.
Gadskartu-kalendars-01-1007x1422